1. Līdzeni ceļi un lēzenas nogāzes. Metode ir līdzīga staigāšanai. Rokas un kājas ritmiski šūpojas. Kreisā trekinga nūja un labā pēda pieskaras zemei vienlaikus, bet labā trekinga nūja un kreisā pēda pieskaras zemei vienlaicīgi. Jo stāvāka pozīcija, jo tuvāk pēdām. Viena lieta, kam jāpievērš uzmanība, ir tas, ka rokas ir jāiztaisno (izmantojot visas rokas spēku), un roku šūpošanas dabiskais ritms tiks izmantots, lai pagrieztu roku atpakaļ un virzītu ķermeni uz priekšu.
2. Stāvs slīpums. Roku un kāju koordinācija ir tāda pati kā kāpjot pa lēnu nogāzi. No kāpšanas pa lēnu nogāzi atšķiras tas, ka stāvā nogāzē vispirms ir jāsaliek roka, lai novietotu trekinga nūju, un tad, kamēr ķermenis ir nedaudz noliecies uz priekšu, rokas tiks stumtas uz leju un atpakaļ. Kad ķermenis paceļas uz augšu, rokas dabiski iztaisnosies un pēc roku iztaisnošanas kādu laiku spiedīsies. Šī grūšanas sadaļa būs visvieglākā un jaudīgākā, jo kaulu spēks tiek izmantots pēc roku iztaisnošanas.
3. Kalnā ar augstu kritumu. Saskaroties ar augstu kritienu, abu roku trekinga nūjas kopā pieskaras zemei, un, kamēr ķermenis nedaudz noliecas uz priekšu, abas rokas spiežas uz leju un atpakaļ, līdz tās nostājas taisni.
4. Nobrauciens. Roku un kāju koordinācija ir tāda pati kā ejot kalnā. Kreisā roka sadarbojas ar labo kāju, bet labā roka sadarbojas ar kreiso kāju. Atšķirība ir tāda, ka Alpenstock fokuss kļūst pēdu priekšā, un jo stāvāks slīpums, jo tuvāk pēdām. Rokas kustība ir pretēja kustībai, ejot kalnā, un tai jābūt lēnām saliektai no taisna stāvokļa, lai absorbētu triecienu, braucot lejup.
5. Augsts kritums lejup. Braucot lejup ar augstu kritumu, dubultie trekinga nūjas vienlaikus piezemējas zemē, un vienlaikus tiek iztaisnotas rokas. Kad ķermenis ir pakāpeniski noslogots, rokas tiek lēnām saliektas, lai sadalītu svaru.
6. Kad pēda ir traumēta. Ja ir potītes sastiepums vai tādas problēmas kā krampji, kas rada neērtības, pārgājiena nūja jānovieto blakus savainotajai pēdai, lai nomainītu pēdu.
